Vēstures aplādes

Augustana Romas triumfs

Augustana Romas triumfs


Augusts un vēstures iznīcināšana: pagātnes politika agrīnajā impērijas Romā

Pagātnes izmantošana (un ļaunprātīga izmantošana) Romas impērijas pirmajās dienās jau sen ir bijusi Augustāna principāta pētījumu galvenā iezīme. Šis apjoms - viens no vairākiem, kas radies piemiņas pasākumos, kas saistīti ar Augusta nāves simtgadi - turpina šo uzmanību un apgalvo, ka augustāņu attiecības ar pagātni sakņojas “neparedzēto apstākļu likvidēšanā no vēsturiskā procesa, kas kalpo varai”. [1] Šķiet, ka ideja ir tāda, ka sava principāta laikā Augusts centās attālināties no vēsturiskā laika idejām kā nenoteiktības, kurā nākotne nav rakstīta uz mūžīguma ideoloģiju, kurā Augustāna zelta laikmets atradās ārpus visām laika robežām un kurā vēsture pats beidzās. To darot, protams, Augusts aizmirsa tos brīžus, kad viņa izpratne par varu bija mazāk droša vai viņa rīcību nevarēja izpirkt ar “propagandu”. Tas pārāk bieži ir novedis zinātniekus pie nejaušas vienošanās ar princeps savā “vēstures iznīcināšanā”, piemēram, pārejot no hronoloģiskās uz tematisko analīzi pēc 27. gada pirms mūsu ēras, un pakļaujoties kārdinājumam runāt par viendabīgu “augustu laikmetu”. Šis apjoms apstrīd šo tendenci, izmantojot virkni plašu un pārdomas rosinošu eseju, kas no dažādiem rakursiem uzbrūk Augusta attiecību ar pagātni problēmai, katra uzsverot neskaidrības un sarežģītības jautājumus. Redaktora garais ievads ļoti labi izceļ darba galvenās tēmas, kā arī sniedz detalizētu priekšstatu par galvenajām nodaļām izklāstītajiem konkrētajiem argumentiem. Tie sākas ar ievadvārdiem savā galvenajā frāzē “vēstures iznīcināšana”, ko izmanto, lai apzīmētu visu, sākot no “neērto faktu aizmirstības un apzinātiem izkropļojumiem līdz faktiem” [2] un beidzot ar idejas pilnīgu pārveidošanu. iepriekš apskatītais vēsturiskais laiks. Pārējā ievada daļa ir veltīta noderīgai diskusijai par kultūras atmiņas lomu Romā pirms augusta, kā arī problēmām un izaicinājumiem, ar kuriem tradicionālā historiogrāfija saskārās, ierodoties triumvīrusu periodam un Augustāna kņazam.

Pati grāmata sākas ar divu nodaļu sadaļu “(Viena iespējama) kārtība no haosa”, kurā Hodžsons un Velšs pēta alternatīvus Oktaviāna pieauguma vēsturi, pārbaudot lomu. brīvprātīgie un attiecīgi Antonijs. Hodžsons pārliecinoši pierāda, ka mūsdienās izplatītā izplatītā frāze libera res publica senos avotos bija salīdzinoši reti sastopams un tiek izmantots tikai, lai atsauktos uz valdības noteikto sistēmu libertas ko Cēzara slepkavas paredzēja pēc viņa nāves. Tādējādi tas atspoguļo “ceļu, kas nav izvēlēts”, un atgrūžas pret tradicionālo pieņēmumu, ka “Augustāna kņazs bija risinājums bez alternatīvas neizbēgamai krīzei” [3]. Līdzīgā veidā Velča nodaļa piedāvā alternatīvu skatījumu uz Filipu kampaņu, kurā Antonijs uzņemas lielāku lomu kā Cēzara atriebējs, nekā varētu secināt Oktaviāna vēlākie mēģinājumi šo stāvokli monopolizēt. Galu galā šī alternatīvā stāstījuma klātbūtne atspoguļo Augusta mēģinājuma neveiksmi pilnībā “iznīcināt vēsturi”. [4]

B iedaļā, Augustana sižetos, ir trīs nodaļas, kurās tiek pētīti veidi, kā princeps izmantoja neseno romiešu vēsturi, lai veicinātu savu valdīšanu tagadnē. Biesingers izmanto piemērus ludi saeculares un forumā Augustum, lai izpētītu princis mēģinājumi dezinficēt neseno pagātni un attēlot augustānu tagadni kā Romas stāsta kulmināciju, īpaši saistībā ar militāro iekarošanu. Pēc Bīsingera domām, šī fiziskā pieeja tagadnes pieminēšanai atstāja iespaidu uz historiogrāfijas literāro praksi, ierobežojot romiešu vēsturniekus tikai netieši komentēt mūsdienu lietas, pretstatā iepriekšējo autoru, piemēram, Asinius Pollio un Sallust, skaidrajiem stāstījumiem. Gotters koncentrējas uz grieķu ideju par translatio imperii, izmantojot Veljijā saglabātu Aemilius Sura fragmentu. [5] Viņš apgalvo, ka Velleiusa Romas attēlojums kā impēriju secības kulminācija atspoguļo augustāņu ideoloģijas maiņu. imperium aizstājot libertas kā vadošais princips res publica. Visbeidzot, Haveners pēta krustojumu starp īslaicīgo Romas triumfa rituālu un pastāvīgākiem sabiedrības veidiem memoria. Viņš apgalvo, ka, lai gan daudzi republikāņu aristokrāti cer, ka viņu uzvaras atstās ilgstošu iespaidu uz sabiedrības atmiņu (pretstatā tam, ka tās parādīsies vienkārši kā viena garā sarakstā), Augusts bija pirmais, kurš to patiesi sasniedza. Viņš to darīja, pieminot savu partiešu uzvaru kā Romas triumfālistu vēstures kulmināciju. Instalējot Fasti triumfē Capitolini uz arkas, kas tika pasludināta par godu viņa partiešu uzvarai, viņš šo uzvaru novietoja ārpus un pāri visam iepriekšējam, faktiski izbeidzot republikas triumfa tradīcijas, liekot saprast, ka neviens nākotnē nepārsniegs viņa sasniegumus.

C iedaļā “Iespēju pilnvaru apakšvēsturju vēsture” uzmanība tiek pievērsta indivīdu lomai apkārt princis, sākot ar Osguda eseju par ģimenes vēsturi. Osguds parāda, cik ilgi gan elites, gan salīdzinoši neizteiksmīgās ģimenes gāja, lai popularizētu savu dzimtu, izmantojot jaunu noteikumu kopumu, kurā tika uzsvērts viņu senču tikums, nevis viņu amati, kā arī tuvums un kalpošana ģimenei. princeps. Tālāk Rasela darbs par senātu un Fasti Kapitolīni nodrošina lasīšanu Fasti ļoti atšķiras no Havenera iepriekšējās nodaļas, interpretējot uzrakstu kā piemēru senātam, kurš attīstošajā vēsturiskajā diskursā ievieto savu skatījumu uz vēsturi, uzsverot nepārtrauktību starp pagātni un nākotni un pretojoties jebkādai “vēstures iznīcināšanai”.

D iedaļā “Vēsturiskie palimpstesti” tiek aplūkota ‘Augustāna pārklāšanās pār republikas realitāti’ [6] gan literatūrā, gan materiālajā kultūrā. Praisa nodaļa atver sadaļu, apskatot Augusta pārveidoto Romas forumu no tradicionāli republikas telpas par “augustu”. Viņa identificē nevienlīdzību augustāņu literatūrā par šīs koncentrētās republikas publiskās atmiņas telpas pārveidi un uzskata, ka grūtības, kas raksturīgas Augusta iekļaušanai iepriekš esošajos konkurējošajos Foruma stāstījumos, ir veicinošs faktors viņa lēmumam veidot savu forums, kurā “vēsture sākās un beidzās ar sevi” [7]. Lova nodaļa par Eneids sadaļu noslēdz, apskatot mājienus par mūsdienu politiku Virgil's Eneids, saprātīgi uzsverot šādu mājienu dažādību un brīdinot, ka Vergilijs jāuzskata par “vairāk logogrāfi nekā ideologu” [8]. Lai gan Vergilijs acīmredzami nav objektīvs attiecībā uz Augustu, viņa norādēm uz republikas vēsturi nav jābūt kalpotam vienotam politiskam vēstījumam, un tās bieži vien var vienkārši pievienot krāsu, jo īpaši tāpēc, ka viņš zināja, ka daudzas personas tiek apzīmētas tikai kā rakstzīmes lapu.

Pēdējā sadaļa sastāv no vienas nodaļas, kas kalpo kā sējuma epilogs. Šeit Geisthards un Gildenhards aplūko vēstures ideju no vēlu republikas līdz Trajāna valdīšanai, izmantojot gadījumu izpēti, kas vērsta uz Catullus, Vergilius un Tacitus. Autori izseko šo rakstnieku saistību ar Romas pagātni un jo īpaši ar pilsētas Trojas izcelsmi, sākot ar Katula traģisko un pesimistisko skatījumu 64. dzejolī, beidzot ar Vergila episko stāstu par likteni, kura kulminācija bija Augustāna laikmetā, līdz Tacita izmantojumam Trojas mājieni, lai attēlotu neseno impērijas pagātni kā “novirzi, kas rada nopietnas sekas Romas politiskajai (un literārajai) kultūrai” [9].

Kopumā šī ir ļoti pārdomas rosinoša grāmata. Neskatoties uz vairākiem autoriem, pastāv skaidri argumenti un spēcīga sadarbības izjūta starp līdzautoriem. Jāapsveic gan redaktori, gan līdzstrādnieki par tik augstu vispārējās tematiskās vienotības nodrošināšanu. Vienā līmenī daudzi šeit izklāstītie argumenti ir salīdzinoši neapstrīdami un nebūs pārsteigums ikvienam, kas pazīst Augusta stipendiju. Ir skaidrs, ka Augustāna režīms ļoti labi apzinājās „pagātnes politiku” un centās ar šo pagātni manipulēt tagadnes labā, izmantojot sarežģītu aizmirstības, sagrozīšanas un pārrakstīšanas procesu. Šāda veida iesaistīšanās vēsturē piemēri (ar dažādiem panākumiem) ir pārliecinoši izklāstīti lielākajā daļā grāmatas eseju. Tomēr pretrunīgāks un mazāk pārliecinošs ir apgalvojums, ka šī saistība ar pagātni bija daļa no plašākas programmas, kas saistīta ar Augusta “vēstures iznīcināšanu”, kurā viņš centās novērst pati ideja par pašu vēsturi un novieto savu principātu ārpus laika robežām kā kulmināciju, mūžīgu “zelta laikmetu”. No pirmā iespaida šķiet, ka šo teoriju apstiprina daži grāmatas piemēri (piem., Augustum forums), taču tā noteikti ir arī sānu līnija tiem gadījumiem, kad Augustu var redzēt, raugoties nākotnē, ne tikai savā slavenajā apsēstība ar pēctecību un viņa apņēmība Res Gestae piedāvāt īpašu lasījumu par savu karjeru (kas nozīmē, ka ir un būs citi). Tomēr grāmata joprojām ir svarīgs un vērtīgs resurss Augustāna perioda studentiem, un tā ir ļoti ieteicama ikvienam, kam interesē “pagātnes politika” un kultūras atmiņa kopumā.

Autori un nosaukumi

Ievads
Iepazīšanās ar pagātni: par laika politiku senajā Romā, Ingo Gildenhards, Ulrihs Goters, Volfgangs Haveners un Luīze Hodžsone
A. (Viena iespējama) pavēle ​​no haosa
1. Libera Res Publica: Ceļš nav aizvests, Luīze Hodžsone
2. Vēstures kari: kas atrieba ķeizaru un kāpēc tam ir nozīme? Ketrīna Velča
B. Augustāns Sižeti
3. Pārrāvums un remonts: modelēšanas laiks diskursā un praksē (no Sallusta līdz Augustam un tālāk), Benjamin Biesinger
4. Impēriju pēctecība un Augustāns Res Publica, Ulrihs Goters
5. Augusts un triumfālistu vēstures beigas, Volfgangs Haveners
C. Pilnvaroto Subalterns vēsture
6. Ģimenes vēsture Augustāna Romā, Josiah Osgood
7. Augustāna Senāts un laika pārkonfigurācija uz Fasti Capitolini, Amy Russell
D. Vēsturiskie palimpstesti
8. Romas foruma plūdi, Hanna Praisa
9. Putekļi vējā: republikāņu vēlā vēsture un Eneids
E. Epilogs
10. Trojas sižeti: vēstures jēdzieni Catullus, Vergilius un Tacitus, Johannes Geisthardt un Ingo Gildenhard

[4] Lai gan tas, cik lielā mērā šī bija koordinēta Augusta programma, ir apstrīdams (sk. Tālāk). Šo “alternatīvo vēstures” izdzīvošana varētu vienkārši izrietēt no intereses trūkuma izskaust opozīciju (sal. Suet. Aug. 51.3 par Augusta toleranci pret kritiku).


Augustana Romas triumfs - vēsture

Daži no viņa mācekļiem stāstīja, kā templi rotāja skaisti akmeņi un Dievam veltītas dāvanas. Bet Jēzus teica: "Un, ko jūs šeit redzat, pienāks laiks, kad neviens akmens netiks atstāts uz otra, katrs tiks nomests zemē." (Lūkas 21: 5-6)

Kad 70. gadā mūsu ēras skats uz Temitu beidzot sasniedza Tita acis, viņam noteikti bija jābrīnās par godību līdzīgā veidā. Tīts un viņa tēvs, lielais imperators Vespasjans, bija iznīcinājuši sacelšanos visā Palestīnā un Sīrijā kopš 69. sacelšanās.

Tīts devās uz Jeruzalemi, lai atrastu pilsētu nesakārtotā stāvoklī. Tika izveidotas trīs atsevišķas zelotu grupas, kuras katra vēlējās pārņemt kontroli pār sacelšanos. Turklāt bija pienācis gada laiks ebreju Pasā svētkiem, kas bija viņu lielākie reliģiskie svētki, kuru laikā visi ebreji ieradās Jeruzalemē, lai upurētu templī, padarot pilsētu pārpildītu un haotisku.

Ar aplenkuma palīdzību Tīts ātri pārņēma divas stiprās pilsētas ārējās sienas, pēc tam viņš nonāca Hēroda templī. Lai gan šis templis bija mazāk grandiozs nekā sākotnējais templis un Zālamana templis, kuru babilonieši iznīcināja 586. gadā pirms mūsu ēras, un šis templis joprojām bija apskates objekts. Vissvarīgākais bija vieta, kur dzīvoja vienīgais ebreju Dievs, vissvētākā vieta visā Izraēlā, tāpēc ebreji kaislīgi cīnījās par tās aizsardzību. Pēc neveiksmīga mēģinājuma izspiest pretestību badā, romieši uzsāka pilna mēroga uzbrukumu pār sienu, kas ieskauj templi. Tomēr kaujas karstumā kāds romiešu karavīrs uzmeta liesmojošu uguns zīmi uz tempļa jumta, un, kad templis ap viņu dega, Tīts iegāja templī un ieraudzīja Vissvētāko - vietu, kuru iepriekš skatīja tikai ebreju priesteri. Romieši no tempļa izņēma vairākus priekšmetus, vislielāko-lielu menoru-septiņu zaru svečturi, kas simbolizēja ebrejus kā gaismu pasaulei.

Pēc tam, kad Tīts un viņa armija pabeidza sacelšanos, viņi atgriezās Romā, lai konstatētu, ka viņš, viņa brālis Domitians un viņa tēvs ir oficiāli apbalvoti ar senāta uzvaru. Viņu individuālie centieni bija pārsnieguši piecas Senāta noteiktās prasības. Pirmkārt, viņi visi bija tiesneši. Otrkārt, viņi bija uzvarējuši ienaidnieku taisnīgā karā pret ārvalstu ienaidnieku, kuru sankcionēja Senāts, tādējādi tauta to apstiprināja un bija obligāta impērijas izdzīvošanai. Treškārt, viņi bija nogalinājuši vairāk nekā 5000 vīriešu. Ceturtkārt, un, iespējams, vissvarīgāk, jo tā parādīja Romas slavu un iedvesa lepnumu un uzticību tās iedzīvotājiem, viņi bija atgriezušies ar milzīgu daudzumu trofeju un ieslodzīto. Visbeidzot, karš bija pilnīgi pabeigts, kas ļāva karavīriem atgriezties krāšņajos svētkos.

Šīs lieliskās arkas slavenākās iezīmes ir tās sarežģīti detalizētais interjers. Ziemeļu frīzē redzams Titus viņa triumfālās godības vidū. Viņš ir attēlots jājam savā triumfa ratā, ko vilka četri neticami balti zirgi. Ratiņos ar viņu brauc uzvara, uz robežas, kad Titu vainago ar lauru vainagu, un ratus vada Roma. Pretējā frīzē lepni atgriežas romiešu karavīri nolaupa laupījumu no Jeruzalemes tempļa. Pēc simtiem gadu sudraba trompetes un Shewbread galds joprojām ir skaidri redzami. Visiespaidīgākais tomēr ir milzīgais septiņu zaru menora, kas atrodas šī reljefa centrā, acīmredzami visslavenākais priekšmets visā triumfā. Karagūstekņi drūmi soļo karavīru priekšā, paredzot viņu nāves tuvošanos.

Arkas ārpuse sākotnēji varēja saturēt papildu frīzes, kurās parādīts triumfs. Arka tomēr tika iekļauta Frangipānu ģimenes sienā viduslaikos, kad lielas, spēcīgas ģimenes cīnījās par Romas kontroli. Lai gan arkas ārpuse tika iznīcināta un vēl vairāk tika ievērojami sabojāta 12. un 13. gadsimta karos, siena ap arku daudzējādā ziņā kalpoja šī pieminekļa saglabāšanai, tāpat kā citas Romas ēkas, kas celtas virs senām celtnēm kalpoja to saglabāšanai.

Arka pati paceļas pāri Via Sacra augstākajā punktā. Tuvojoties arkai no austrumiem, iet pa Via Sacra, ceļojot pa precīzu seno triumfa maršrutu. Dziļas rievas no ratiem, kas ceļo pa šo aizņemto ceļu, paliek lielajos akmeņos, no kuriem tas jau sen bija bruģēts.

Tā kā pats triumfs bija vistuvāk romiešu patiesajam ētikam, triumfa arkas kalpoja kā pastāvīgs atgādinājums par pagātnes slavu un pašreizējo drošību un kundzību. Senos laikos arkas augšpusē būtu uzstādīta liela statuja, kas izgatavota no bronzas vai cita dārgmetāla. Papildu figūra virs šī jau biedējošā pieminekļa, kas atrodas Via Sacra virsotnē, būtu padarījusi tās klātbūtni vēl pazīstamāku, kalpojot kā pastāvīgs atgādinājums par Romas impērijas ēnojošo klātbūtni un spēku.

Pats galvenais triumfs bija reliģisks notikums. Triumfatori nokrāsoja sejas sarkanā krāsā, lai simbolizētu viņu intīmo kontaktu ar romiešu dievu Jupiteru, kura templis bija gājiena galamērķis. Viņi bija tik tuvu dievam, ka tika uzskatīti par starpniekiem starp dievu un cilvēkiem. Šī iemesla dēļ viņiem bija tas gods upurēt divus milzīgus baltos buļļus Jupitera templī kā piedošanu armijas pastrādātajiem kara noziegumiem. Tā kā triumfators atradās tik tuvu šim varenajam dievam un tik iespaidīgs notikums kā triumfs varēja radīt lepnumu par to, kurš bija parādes centrā, vergs atradās ratiņos, valdniekam čukstot, un#x93Atcerieties, ka ir mirstīgi. ”

Triumfa klātbūtne šodien ir skaidri redzama visā romiešu arhitektūrā. Daudzos grandiozos pieminekļos ar lepnumu attēlotas milzīgas triumfējošo ratu statujas, kuras zīmē četri krāšņi celiņi. Uzrakstītā arka ir izplatīts motīvs, ko izmanto, lai atzīmētu nozīmīga ceļa klātbūtni romiešu dzīvē.

Triumfs joprojām satricina visu to cilvēku sirdis, kuri ar to saskaras šodien, tāpat kā senajiem romiešiem. Tās patiesā triumfa nozīme ir ietverta citātā no Roberta Peina ’s The Roman Triumph.

Augstākais gods, kas tika atvērts romietim, bija triumfa gods: jo šie vīri cīnījās, ieintriģēja, cieta un nomira. Triumfa godam tika iztērētas milzīgas naudas summas, neskaitāmi cilvēki tika nevajadzīgi nogalināti, milzīgi dārgumi tika izkliedēti un veselas valstis izšķērdēja. Eiropas, Āfrikas un Āzijas ekonomika tika nežēlīgi izjaukta, un tika izlaupītas simts pilsētas un simt tūkstoši pilsētu, lai iekarotāji varētu atgriezties romiem ar laupīšanu un parādīt paveikto. Bet tās pašas kaujas bija jācīnās atkal un atkal, un, kad beidzot impērija bija sagruvusi drupās, imperatori joprojām uzrakstīja Pax Aeterna uz monētām, kad nebija ne miera, ne cerības uz mieru.

Peins, Roberts. “Romas triumfs. ” Ņujorka, 1962.

Romae, Mirabilia Urbis. “Romas brīnumi. ” Ņujorka, 1986.

Jards, Leons. "Jeruzalemes laupījums Tita arkā: A.
Atkārtota izmeklēšana ". Stokholma, 1991.

Zaho, Margareta Anna. “Imago Tiumphalis: funkcija un nozīme
Triumfa attēli itāļu renesanses valdniekiem. ” Ņujorka, 2004.

UW KnowledgeWorks programmatūru, ko izmantoja šīs vietnes izveidei, izstrādāja Vašingtonas Universitātes programma Izglītības pārveidošana, izmantojot tehnoloģiju.


Augustana Romas triumfs - vēsture

Triumfus pieminēja dažādos veidos. Visizplatītākās no tām ir monētas. Lielisks piemērs monētai, kas kalta triumfējošam ģenerālim, ir Gaija Fundaniusa 101. gada p.m.ē. monēta par Mariusa uzvaru pār simbriešiem un teutoniem. Šī monēta, iespējams, ir pirmā reize, kad dzīvs romietis parādījās uz valūtas (Potera). Bellori savā grāmatā iekļauj šādu monētu plāksni no imperatora Severānu dinastijas.

Citi piemiņas veidi ietver arkas, kas detalizēti aplūkotas citā Romas projekta sadaļā.

5. plāksne
Bellori, Džovanni Pjetro. 5. plāksne. Veteres arcus Augustorm triumphis insignes ex reliquiis quae Romae adhuc supersunt: ​​cum imaginibus triumphalibus restituti, antiquis nummis notisquae Io: Petri Bellorii illustrati nunc primum / per Io Iacobum de Rubeis. Roma: Ad Templum Sanctae. Attēls CC-BY-SA Digitālā bibliotē[email protected] Universitāte. http://digital.library.villanova.edu/Item/vudl:38641.

Ātri triumfē.
Benoits, Rosinjola. Ātri triumfē. Wikimedia licencēts saskaņā ar publisko domēnu. 2011. gada 28. oktobris. Http://commons.wikimedia.org
/wiki/File:CILI(2)p47fgtXXFastitriumphales.jpg.

Fasti Triumpahles

Pilnīgākais un visbiežāk citētais republikas uzvaru saraksts ir fasti triumfē. Tas bija marmors, kas tika izveidots forumā Augustāna laikmetā un kurā bija uzskaitīti ģenerāļi ar konsuliem triumfa laikā, sākot no Romula 753. gadā pirms Balba 19. gadā pirms mūsu ēras. Viss, kas paliek no fasti tagad fragmenti tiek parādīti Romas Kapitolija muzejā. Tajā uzskaitīti vairāk nekā 200 triumfi. Interesanti, ka tas nošķīra tipiskos un jūras uzvaras (Bārda). Onofrio Panvinio, kura darbs pie triumfiem ir Villanovas īpašajā kolekcijā, izveidoja uzvaru sarakstu, pamatojoties uz fasti. Darba autors nav zināms- Panvinio to attiecināja uz Valēriju Flaku, ideja, kas tagad tiek uzskatīta par kļūdainu.

Panvinio's Fasti
Panvinio, Onofrio. Ātri un triumfāli Rom. a Romulo rege usque ad Carolum V. Caes. Augusts, sive, Epitome regum, consulum, dictatorum, magistror. equitum, tribunorum militum consulari potestate, censorum, impp. & aliorum magistratuum Roman. cum orientalium tum occidentalium,: ex antiquitatum monumentis maxima cum fide ac diligentia desumpta. Onuphrio Panuinio Veronensi F. Augustiniano autors. Additæ sunt suis locis impp. & orientalium, & occidentalium uerissimae icones, ex vetustissimis numismatis quam fidelissime delineatae. Ex musaeo Iacobi Stradæ Mantuani, ciuis Romani, antiquarii. Venēcija: Impressis Iacobi Stradae Mantuani. 1577. Attēls CC- NC-BY-SA Digitālā bibliotē[email protected] universitāte. http://digital.library.villanova.edu/Item/vudl:76363

Sievietes un gūstekņi: “Cits” triumfā

Sievietēm parasti nebija liela loma triumfa gājienā, īpaši republikas (Florejas) laikā. Impērijas laikā sievietēm bija lielāka iespēja būt dienas sastāvdaļai vairāk nekā skatītājiem. Piemēram, Svetonijs raksta, ka Mesalina jāja sava vīra imperatora Klaudija (Bārda) triumfā. Gājienā varētu būt arī triumfējošā vīrieša meitas. Šķiet, ka Augusta sieva Livija ir sarīkojusi vakariņas par godu Tibērija triumfam (Flory). Biežāk sievietes tika atrastas nebrīvē vai dzīvā laupījuma lomā. Piemēram, karaliene Sonelda tika vadīta Germanika gājienā Arsīno, Kleopatras māsa, vadīta vienā no Cēzara Zenobijas, Palmīras karalienes, vadīta Aurēlija (Bārda).

Gūstekņi saskārās ar pazemojošu ceļu cauri pilsētai, lai gan- tomēr, kā raksta Mērija Bārda, gājiens ne vienmēr bija gājiens līdz nāvei, bet varēja būt “galvenais brīdis, kad ienaidnieks kļuva par romieti” (Bārda 140). Šī procesa piemērs ir Publius Ventidius Bassus, kurš 38. gadā pirms mūsu ēras svinēja triumfu pēc tam, kad viņu kā bērnu gūstā nesa triumfā sociālā kara laikā. Plīnijs raksta par savu neveiksmīgo sākumu: “Masūrijs saka, ka viņš divas reizes tika uzvarēts triumfā un, pēc Cicerona teiktā, viņš mēdza izlaist mūļus nometnes maizniekiem” (Plīnijs, Dabas vēsture, VII grāmata, 1. nodaļa).

Nav prototipiska Romas triumfa. Liela daļa no tā, ko mēs zinām par Romas triumfu, ir vēsturnieka stāstu par atsevišķām ceremonijām, gadagrāmatas, literatūras un mākslas, kā arī notikumu arhitektūras mantojuma apvienojums. Senie avoti, nemaz nerunājot par mūsdienu zinātniekiem, nepiekrīt daudzām svarīgām detaļām (un pat triumfa esamībai). Triumfa pamata skelets ir šāds: tā bija parāde, ko vadīja uzvarošs militārais komandieris, Romas pilsētā un caur to, kas beidzās ar upuriem Jupitera Optimus Maximus templī. Gūstekņi, laupījumi, dzīvnieki, bruņas, pat kaujas lauku modeļi bija priekšā triumfējošajam cilvēkam un viņa ratiem. Viņa karavīri sekoja. Kā raksta Mērija Bārda Romas triumfs, “Triumfs, citiem vārdiem sakot, atkārtoti parādīja un atkārtoti ieviesa uzvaru. Tā savā centrā noveda impērijas robežas ”(32). Sīkāka informācija ir jāprecizē.

Triumfa gājiens no Džovanni Bellori darba
Bellori, Džovanni Pjetro. Veteres arcus Augustorm triumphis insignes ex reliquiis quae Romae adhuc supersunt: ​​cum imaginibus triumphalibus restituti, antiquis nummis notisquae Io: Petri Bellorii illustrati nunc primum / per Io Iacobum de Rubeis. Roma: Ad Templum Sanctae Mariae de Pace, 1690. Attēls CC-BY-SA Digitālā bibliotē[email protected] universitāte. http://digital.library.villanova.edu/Item/vudl:38641.

Izcelsme

Plutarhs raksta, ka Romuls vispirms nozāģējis ozolu, nēsājis lauru vainagu un parādījis Romu, viņš apgalvo, ka “viņa gājiens bija visu turpmāko uzvaru izcelsme un paraugs” (Plutarhs, Romula dzīve, 16). Tomēr Plīnijs, Varro un citi uzskatīja, ka tās izcelsme ir Bakha un tādējādi nosaukta pēc viņa epiteta triambos. Iekš Fasti triumfē, vēlā republikas triumfa saraksts, Romulus ir pirmais. Pastāv uzskats, ka triumfu šajā valstī ir vairāk nekā 300

1000 gadu periods no Republikas dibināšanas līdz Rietumromas impērijas beigām (Bārda).

Kā uzvarēt un iegūt triumfu

Visi triumfi sākās ar militāru uzvaru pār Romas ienaidniekiem. Pēc Līvijas domām, uzvarošajam ģenerālim, kas atgriežas Romā, jāpaliek ārpus pilsētas mūriem, līdz triumfu piešķirs gan senāts, gan cilvēki. Senātam būtu oficiāls balsojums, ko cilvēki nolemtu piešķirt triumfāls, triumfējošs cilvēks, imperium gājiena laikā pilsētā. Piemēram, no viņa stāstījuma par Marčela noraidīto triumfa piedāvājumu mēs zinām, ka teorētiski triumfu varētu piešķirt tikai tad, ja komandieris būtu atvedis līdzi savu armiju un pabeidzis karu ar galvojumu (Livy, Ab Urbe Condita, 22.21). Tomēr, kā apgalvo Bārda, nebija stingru un ātru noteikumu par triumfiem, kurus mēs varētu noteikt- kā gadījumā ar Appiusu Klaudiju Pulčeru 143. gadā pirms mūsu ēras. Viņam teikts, ka viņam ir liegts triumfs un viņš tik un tā ir paņemts (Bārda).

Citas iespējas atgriezties ģenerālim, kuram netika piešķirts triumfa apbalvojums, bija ovācijas un triumfs ārpus pilsētas Albāna kalnā. Ovacijās ģenerālim nedeva laurus un ratus (Bārdu). Marcellus svinēja savu triumfu Albāna kalnā, kad tas tika liegts.

Onofrio Panvinio Romas karte
Panvinio, Onofrio. Onuphrii Panvinii Veronensis, De ludis circensibus, libri II. De triumfāls, brīvs neparasts. Venēcija: apud J.B. Ciottum Cenensem. 1600. Attēls CC-BY-SA Digitālā bibliotē[email protected] universitāte. http://digital.library.villanova.edu/Item/vudl:75216

Maršruts

Triumfa ceļš ir vairāk vadlīniju kopums, nevis akmenī iecirsts maršruts. Būtībā gājiens sākās ārpus pilsētas Campus Martius, pēc tam turpinājās caur Triumfa vārtiem, caur forumu un beidzās pie Jupitera Optimus Maximus temperamenta Kapitolijā (Bārda).

Gājiens

Interesanti, ka triumfa gājienam, šķiet, nav noteikta kārtība vai pat skaidrs priekšstats par to, kurš būtu bijis tā sastāvdaļa. Kā norāda Bārda, triumfa arkās un pieminekļos redzamā kārtība, piemēram, iepriekš Bellori ilustrētā, neatbilst Romas vēsturnieku dotajai kārtībai. Būtībā gājienu var vispārināt un sadalīt trīs daļās: laupījums, ģenerālis un karavīri.

Laupījums vadītu triumfa gājienu. Laupījumā var būt viss, kas ņemts no iekarotajām tautām- statujas, zelts, sudrabs, ieroči, vergi, monētas, dzīvnieki, karaļa gūstekņi un pat pludiņi, kas attēlo darbību frontē (Bārda). Līvija stāstījumā par Nero un Līvija triumfu 207. gadā pirms mūsu ēras, pēc 2. pūniešu kara, ir pat norādīti skaitļi par to, cik daudz laupījumu atdod- 300 000 sesteru un 80 000 bronzas monētu (Līvs 28.9.). Runājot par izstādītajiem cilvēkiem, viņi bieži bija pretinieku spēku karaļi un karaliskās ģimenes. Ir plaši izplatīts uzskats, ka Kleopatra atņēma sev dzīvību, kad Oktaviāns iznāca uzvarošs no Otrā triumvirāta pilsoņu kariem, lai viņa nenonāktu triumfā (Bringmans).

Galvenajam apskates objektam vajadzēja būt pašam ģenerālim, lai gan gūstekņiem un zelta spīdumam bija spēks viņu pārspēt. Atkal ļoti vispārīga un pamata shēma viņa lomai ir šāda: viņš kopā ar bērniem brauca ratiņos “torņa formā”, zirgu vilkts (Kasijs Dio Poterā). Vismaz vienu reizi triumfējošais komandieris nebrauca ratos. Gan Nerona, gan Līvija triumfā pēc 2. pūniešu kara Nerons brauca uz zirga- Līvijs raksta, ka “triumfs, kas tika dalīts starp viņiem, uzlaboja abu, bet jo īpaši tā, kurš ļāva savam biedram pārspēt viņu godā, slavu cik viņš pats viņu pārspēja pēc nopelniem ”(Lībija 28.9). Tomēr parasti ģenerālis visu gājienu stāvēja ratos. Uz viņa galvas bija lauru vainags un zelta kronis, un viņš valkāja violetu tuniku un toga picta, toga, domājams, pārklāta ar rakstiem vai zīmējumiem. Viņš turēja rokās skeptru. Dažos ziņojumos viņa seja ir nokrāsota sarkanā krāsā. Tas ir izraisījis debates zinātnieku vidū. Versnelis izskaidro abas teorijas- vienu, ka viņš bija ģērbies Jupitera Optimus Maximus statujas atdarinājumā, un otro, ka viņš bija ģērbies sākotnējo Romas etrusku karaļu (Versnel) stilā. Neatkarīgi no izcelsmes, triumfāls būtu bijis brīnišķīgs skats. Mērija Bārda apgalvo, ka sarkanā seja vēlīnā republikā būtu bijusi retāka.

Sekojot triumfāls un viņa rati bija uzvarošās armijas karavīri. Atšķirībā no ģenerāļa, viņi valkāja pilnu militāro tērpu un regālijas. Viņi kliegtu "io triumpe ”, frāze, kuras nozīme bija toreiz un joprojām nav saprotama. Viņi arī dziedāja dziesmas, izsmejot vai slavējot savu ģenerāli, sauc carmina incondite Lībija (Bārda). Vispazīstamākās dziesmas ir tās, kuras tika dziedātas Jūlija Cēzara triumfā pār Galliju, ieskaitot šo, ko atzīmēja Suetonius:

"Romas vīri, esiet tuvu saviem dzīvesbiedriem, šeit ir pliks laulības pārkāpējs. Zelts Gallijā, ko jūs iztērējāt maldībā, ko jūs aizņēmāties šeit, Romā" (Suetonius, Life of Julius Caesar 50).

Andreja Mantegnas Jūlija Cēzara triumfs
Mantegna, Andrea. Jūlija Cēzara IX triumfs. Anglija: Karaliskā kolekcija, Hemptonkortas pils. 1488. Publiski pieejams. Andrea Mantegna "Triumph9-Mantegna-Julius-Caesar". Licencēts saskaņā ar publisko domēnu, izmantojot Wikimedia Commons-http://commons.wikimedia.org/wiki/File:Triumph9-Mantegna-Julius-Caesar.jpg#/media/File:Triumph9-Mantegna-Julius-Caesar.jpg

Republikāņu triumfs

Republikas laikā triumfs bija gods, ko vīrieši sapņoja sasniegt. Tika uzskatīts, ka tā ir Romas militārās un bieži vien politiskās karjeras virsotne. Viens no slavenākajiem triumfa vīriem bija Pompejs Lielais. Pompejs savā karjerā svinēja retus trīs triumfus. Plutarhs raksta, ka viņam vēl nebija bārdas, kad tika piešķirts pirmais triumfs- vēl viens retums. In this first celebration, Pompey reportedly “tried to ride into the city on a chariot drawn by four elephants for he had brought many from Africa which he had captured from its kings. But the gate of the city was too narrow, and he therefore gave up the attempt and changed over to his horses” (Plutarch, Life of Pompey, 14). Pompey celebrated his triumphs on his birthday, which was also the day he died in Egypt.

The end of the Republic, the 30’s BCE, saw a jump in the frequency of triumphs. In fact, the number of triumphs dropped off sharply after the Augustan settlement and the end of the fasti triumphales in 19 BCE (Beard).

Imperial Triumphs

After the founding of the Roman Empire, triumphs were only awarded to emperors or members of the imperial family (Beard). Some scholars link this change to the triumph becoming a step in the coronation and legitimacy of the new emperor, starting with Julius Caesar (Versnel). Triumphs in this period were much scarcer than during the Republic, and could often be quite flimsy to the modern eye. For example, Caligula is said to have dressed up Gauls as Germans to celebrate his triumph by Suetonius, and Dio relates that he raided the palace for “spoils” (Beard). Tactitus describes the triumph of Germanicus in terms of the new imperial regime:
“There were borne in procession spoils, prisoners, representations of the mountains, the rivers and battles and the war, seeing that he had been forbidden to finish it, was taken as finished…Still, there was a latent dread when they remembered how unfortunate in the case of Drusus, his father, had been the favour of the crowd how his uncle Marcellus, regarded by the city populace with passionate enthusiasm, had been snatched from them while yet a youth, and how short-lived and ill-starred were the attachments of the Roman people” (Tacitus, Annals 2).

Germanicus celebrated his triumph before the war was even completed and in the shadow of the mysterious deaths of two other popular generals. Tacitus highlights the change in tenor of the celebration in the empire. The Arch of Titus even seems to show the deification of the Emperor, linking the triumph and the divine during the Empire (Beard).

Triumph of Germanicus
Guerber, Helene. Triumph of Germanicus. 1896. Public domain via Wikimedia Commons. http://commons.wikimedia.org/wiki/File:Triumph_of_Germanicus.gif

Triumph through the Ages

Triumphs survive in the many victory parade celebrations that are still held and commemorated. Mary Beard writes that the last parade of looted art throughout the streets of Europe was Napoleon’s plunder of Italian art and procession through Paris in 1798. Perhaps a more well-known example is the New York City Victory Parade in 1946, following the conclusion of World War II. Thankfully, the display of captives has fallen off thanks to the U.N. and the Geneva Conventions.

Montgomery, Alabama. World War I Victory
Paulger, Stanley. World War I victory parade for the 167th Infantry regiment on Dexter Avenue in Montgomery, Alabama. 1919. Alabama Dept. of Archives and History. CC-PD-OLD. Image Public [email protected] Commons. http://commons.wikimedia.org/wiki/File:Montgomery_Alabama_WWI_parade.jpg

A Roman Triumph
Rubens, Peter Paul. A Roman Triumph. National Gallery, 1630. PD-US PD-ART. Image Public Domain via Wikimedia Commons. http://commons.wikimedia.org/wiki/File:Rubens-roman-triumph.jpg#/media/File:Rubens-roman-triumph.jpg

Bibliogrāfija

Beard, Mary. The Roman Triumph. Cambridge: Harvard University Press, 2006.

Bellori, Giovanni Pietro. Roman Triumphal Arches. 1690.

Diodorus Siculus. The Library of History Vol. II, Book IV. Translated by C. H. Oldfather for the Loeb Classical Library. Cambridge: Harvard University Press, 1933.

Fasti Triumphales in Inscriptiones latinae liberae rei publicae. Translated and edited by Attilio Degrassi, 1957. On view at the Capitoline Museum in Rome.

Flory, Marleen B. “The Integration of Women into the Roman Triumph” in Historia: Zeitschrift für Alte Geschichte Bd. 47, H. 4 (Oct 1998): 489-494.

Livy. Ab Urbe Condita. An English Translation Translated by William Heinemann,. Cambridge, Mass., Harvard University Press London, Ltd. 1919.

Panvinio, Onofrio. On Circus Games/On Triumphs. 1600.

Plutarhs. Lives. Translated by John Dryden. Modern Library: 1942.

Polybius. Thatcher, Oliver J. ed., The Library of Original Sources (Milwaukee: University Research Extension Co., 1907), Vol. III: The Roman World, pp. 166-193

Potter, David. Ancient Rome: A New History. New York: Thames and Hudson, 2009.

Svetonijs. Lives of the 12 Caesars vol. II. Translated by J. C. Rolfe for the Loeb Classical Library. Cambridge: Harvard University Press, revised 1998.

Tactitus, Annals. Translated by Alfred John Church and William Jackson Brodribb. http://classics.mit.edu/Tacitus/annals.1.i.html

Versnel, H. S. Triumphus: An Inquiry Into the Origin, Development and Meaning of the Roman Triumph. Leiden: Brill, 1970.

Tālāka lasīšana

Beard, Mary. The Roman Triumph. Cambridge: Harvard University Press, 2006.

Potter, David. Ancient Rome: A New History. New York: Thames and Hudson, 2009.

Versnel, H. S. Triumphus: An Inquiry Into the Origin, Development and Meaning of the Roman Triumph. Leiden: Brill, 1970.


Augustan Age

Mūsu redaktori pārskatīs jūsu iesniegto informāciju un izlems, vai pārskatīt rakstu.

Augustan Age, one of the most illustrious periods in Latin literary history, from approximately 43 bc to ad 18 together with the preceding Ciceronian period (q.v.), it forms the Golden Age (q.v.) of Latin literature. Marked by civil peace and prosperity, the age reached its highest literary expression in poetry, a polished and sophisticated verse generally addressed to a patron or to the emperor Augustus and dealing with themes of patriotism, love, and nature. One decade alone, 29 to 19 bc , saw the publication of Virgil’s Georgics and the completion of the Aeneid the appearance of Horace’s Odes, Books I–III, and Epistles, Book I the elegies (Books I–III) of Sextus Propertius, a member of a group of promising young poets under the patronage of Gaius Maecenas and Books I–II of the elegies of Tibullus, who was under the patronage of Messalla. During those 10 years also, Livy began his monumental history of Rome, and another historian, Pollio, was writing his important but lost history of recent events. Ovid, the author of Metamorphoses, a mythological history of the world from the creation to the Augustan Age, was the last great writer of the Golden Age his death in exile in ad 17 marked the close of the period.

By extension, the name Augustan Age also is applied to a “classical” period in the literature of any nation, especially to the 18th century in England and, less frequently, to the 17th century—the age of Corneille, Racine, and Molière—in France. Some critics prefer to limit the English Augustan Age to a period covered by the reign of Queen Anne (1702–14), when writers such as Alexander Pope, Joseph Addison, Sir Richard Steele, John Gay, and Matthew Prior flourished. Others, however, would extend it backward to include John Dryden and forward to take in Samuel Johnson.


ResoluteReader

The fall of the Roman Republic and the rise of Imperial Rome remains the central story that underpins all attempts to understand later-day Roman history.

Anthony Everitt's biography has at its heart the individual who personifies the historical transformation. Octavian, the man who became Caesar Augustus, was adopted posthumously by his great uncle, Julius Caesar. His adopted name gave him enormous gravitas in the years immediately following Caesar's murder, as did the enormous wealth that came with it. But Octavian was not an outsider to wealth and privileged. This was no upstart from the fields, or slave made good, Octavian was a Roman, and he fought to ensure the continuation of Rome.

The story of Octavian and his transformation into Augustus brings into play many of the great figures of Roman history. There is of course Julius Caesar, and Augustus' great rival, Mark Anthony. There is also Cleopatra, and to a lesser extent other wives and mistresses. Everitt also introduces many of the poets who were part of Augustus' circle. Though occasionally I felt lack of material meant that Everitt strays a little from his topic, delighting, on occasion, in salubrious detail. (Did we really need that Horace poem on his wet dream)?

That aside this is a useful and readable account of the period. A nice summary of Anthony and Cleopatra the stories of Augustus' limitations as a military commander and the genius of those (Agrippa in particular) who laid the basis for Rome's Empire.

Whether named Octavian or Augustus, the subject of this biography is far from the fair minded ruler that some later Emperors claimed to wish to emulate. He was ruthless and violent. Whether or not he had Cleopatra murdered as some suggest, he certainly made sure her heirs were killed. Octavian was given "a personality makeover" even while alive. Stories were spread to convince the rest of the world that "the young revolutionary whose career had been founded on illegality and violence a respectable, conservative pedigree."

At the core of this book is this notion of revolution. To what extent did Augustus revolutionise Rome? There is no doubt that both Augustus and the other two members of his Triumvir engaged in a vicious, brutal fight to ensure they gained power. The destruction of much of the old Roman ruling class and the absorption of their wealth and land into the new Roman state seems, on the surface, revolutionary. Yet there seems more continuity in other respects. Roman remained a society based on slavery, and its political institutions, at least at a senate and regional level seemed very similar. And there was little between Augustus and his main rival Anthony, as Everitt comments, the "choice was simply between two kinds of autocracy: tidy and efficient, or laid-back and rowdy."

The Marxist historian of Rome, Neil Faulkner, has a different analysis. Rather than the revolutionary Augustus, he sees a stabilising force:

"Caesar’s brief rule in 45 to 44 BC was also ‘absolutist’-it was, in effect, that of a military dictator governing against the opposition of much of the ruling class but with strong popular backing. Caesarism was a form of what Marxists call ‘Bonapartism’. It arises when a clash of class forces produces chronic instability but no clear outcome-when there is no revolutionary class able to seize power for itself and remodel society in its own image. In such circumstances, revolutionary leadership can be ‘deflected’-it may devolve on ‘strongmen’ who lift themselves above the warring factions, building support by promising popular reform and a restoration of order, and maintaining power by balancing between evenly matched class forces. Caesar, the imperialist warlord and popular reformer, provided ‘deflected’ leadership to the Roman Revolution, and, once in power, ‘Bonapartist’ leadership to the fractured Roman state. His immediate successor, Octavian-Augustus (30 BC to AD 14), who became the first emperor, led a conservative reaction which largely restored the unity of a Roman ruling class that was now purged, enlarged and more open to recruitment from below. It was this that distinguished Caesar from Augustus, not that one was a democrat and the other an absolutist."

The "Roman Revolution" had begun some years earlier and Augustus was, in large part, consolidating earlier change. But it was less a revolution and more, in Faulkner's words, of "a struggle between aristocratic factions over the future of empire". By strengthening the Roman state, expanding and developing it, Augustus was making it into the system that could govern most of the known world. In this context Augustus was less of a revolutionary and more the figure who ensured that change became permanent.

It might be suggested that this is a minor part of Everitt's book. But it does get to the heart of who Augustus was. While much of the biography is readable and fascinating and an excellent introduction to Roman history, I felt the core argument lacked strength and undermined the viability of the whole work. That said, this is a complicated period that has challenged all those who have tried to understand those turbulent Roman years. While I don't agree with all of Everitt's conclusions, his book is an excellent introduction and will give readers a useful over-view of the subject.

Related Reviews


Augustan Roman Triumph - History

Jerusalem fell. No matter how zealous they were, or how determined they were, those barbaric Jews should never even dreamed of challenging the absolute right of Roman rule.

The great poet Virgil had made this point clear in his Aeneid nearly a century ago. Those who question the rule of the Empire will vanquish! Fools! How dare they shame our Gods! We privileged them to be a self-governed section, and this is how these arrogant fools repay the favor? Our Gods will not allow such disgrace! If their temples do not honour our Gods, then let them burn! Let this be an example for all!

In 66 the Jews declared independence from the Roman Empire. This action infuriated the emperor Roman legions led by Titus Flavius were sent to punish the Jews. After four years Titus's army sacked the city of Jerusalem, putting an end to the bitter rebellion. Titus burned the Jewish Holy Temple of Solomon and brought back to Rome the most sacred relics in Jewish faith: the Menorah, the seven-branched golden candelabrum that represented the nation of Israel. It demonstrated the idea that the nation of Israel would accomplish its goals by setting an example for other nations, not by force, hence the term "a light unto the nations".

Now, ironically, the Menorah lay in the hands of the Romans, taken by force.

This war deserved a celebration. Romans loved seeing the Triumph, where the victorious Roman army marched in the city to show off the loot and captives.
Now Titus could parade the city with his soldiers and his spoils of war, to show the fellow Romans how valiant he had been, and how successful this war was. To have a triumph granted by the Roman Senate, all he needed was to face 5,000 enemies of a foreign nation he captured 50,000. Even more importantly, this war protected the honor of the Empire this war ensured the supremecy of Roman power. If this would not get him a Triumph, nothing would.

Of course, the Triumph of Titus was one of the greatest triumphs ever held.

Roman Senators, spoils of war (including the Menorah) and captured Jewish generals lead the parade but that was but a minor part of what the citizens of Rome came for. They came out to cheer for their valiant sons and brothers, the shining future of the empire. "Here comes Titus the Imperator!" Citizens cried out as the great man's chariot finally appeared from Campus Martius. Clothed in toga made of purple silk, crowned with wreath embroidered in laurel, proudly, there rode Titus, the pride of Rome! The smile! The gestures! Citizens cried to cheer for him!
"io triumph", "Io Triumph"! Welcome back! Valiant sons of Rome!

The appearance of Titus and his soldiers marked the peak of the parade. Musicians blew their horns, dancers showed their moves, commoners cheered and yelled, and children chased after the chariots: this procession absorbed everyone everyone loved this celebration.

The Temple of Jupiter lay in front of the procession. Here the procession marched into a complete stop, and Titus offered two giant white bulls to Jupiter, thanking the God for watching over Rome. In addition to the appeasement and the show of gratitude, Titus also asked for a favor from Jupiter: the soldiers justly and honorably protected the Empire by plunging into the river of blood and guilt only Jupiter could cleanse them and purify them.

After the purification and sacrifice, the last of the rituals began. For the Roman citizens it was merely a performance, yet for the captured generals it marked the end of their lives.

O great Jupiter, here we present you the leaders of the enemies of state! Those who dare to offend you must not live. Off, off with their heads!

The Colloseum side of the ceiling contains this inscription: "Senatus Populusque Romanus Divo Tito Divi Vespasiani Filio Vespasiano Augusto", or, "the Roman Senate and People to Deified Titus, Vespasian Augustus, son of Deified Vespasian". The Senate and people honoured Titus by dedicating this triumphal arch to him.

The two relief panels on the side of the passageway make up the core of this arch. The first relief shows the spoils of war from the Temple of Solomon: The Menorah, the Altar, the trumpets, and the placards. What is remarkable about this relief is its depth and perspective. The spoils procession, heading towards a honourary arch, is lead by the Altar and followed by the Menorah, but the arch is much smaller in size compared to the Menorah hence the arch must appear from a distance. The Menorah party is also considerably larger than the Altar carriers. As a result, the Menorah appears much closer to the observer, and this generates a sense of realism in the procession.

The second relief shows Titus in his quadriga, a royal chariot drawn by four horses, riding with the winged goddess of victory on his shoulders. Similar to the first relief, Titus also appears closer to the observer. Together the two reliefs complete the core of Titus' triumph procession. Furthermore, this imaginary procession faced in the actual direction of the real triumph procession, proceeding from the Colloseum to the Palatine Hills through Via Sacra.

When a traveler walks under the arch, he could look up into the vault and find the carving of Titus riding on an eagle. The sacred eagle is the messenger sent by the Gods. It would carry Titus to Heaven, where the deceased emperor shall continue to watch over the people from above.

Although the arch today seems to have survived two thousand years of wear and tear, and it may appear in a great shape, it actually is not. The first major reconstruction came during the Middle Ages when the Frangipani family, then ruler of Rome, incorporated the arch into their city wall. Huge holes were punched into the wall to make places for beams. Later the wall was taken down and the arch was saved, though in quite a mess. Miraculously, the reliefs were preserved in great condition.

My own research had shown that the seven-branched golden Menorah was the core relic for Jewish faith. The Holy Book prohibited the remake of seven-branched holy Menorah with any material, yet Professor Michael and Debra both told me the holy Menorah had nine branches.

Confused, I looked up more information: the Menorah in Solomon's Temple was originally seven branched, but in re-dedication of the Temple the new Menorah had nine branches. Legend has it that the candles of Menorah lasted eight days, even though supposedly they were meant to last for only one day. So the new Menorah had nine branches, where one central branch was used to light the other eight. The name of the central branch is Shamash, name for the Jewish God of Sun.

Macadam, Alta. "Blue Guide: Rome". A&C Black: 2003.

Steves, Rick. "Rick Steves' Italy 2004". Avalon Travel Publishing, 2003

Yarden, Leon. "The spoils of Jerusalem on the Arch of Titus : a re-investigation". Stockholm, 1991

Zaho, "The History of the Roman Triumph". Honors Summer Italian Packet 1, University of Washington Copy Center, 2003

The UW KnowledgeWorks software used to create this site was developed by the The Program for Educational Transformation Through Technology at the University of Washington.


Augustus&apos work with the senate

Augustus’ revitalisation of the senate highlighted how Augustus maintained a prevalent auctoritas of the senate, despite revoking his official powers in 23 BC. Augustus’ auctoritas and work with the senate over the senate was delineated through his statement, “I excelled all in auctoritas,” which commented on how Augustus was able to pass laws himself through several ways. Augustus’ 𠆊uctoritas’ that Augustus explained referenced to how he utilised his Tribunicia potestas (from 23 BC onwards) in order to present bills to the people.

This was clear through how Augustus could take action through judicial decisions, which was especially evident through his treatment of the Aediles as their traditional functions were taken away gradually. For instance, Cassius Dio ( Roman History, page 375), had explained that “In this same year. the praetors and the tribunes performed the aediles&apos duties,” which essentially referred to the role of the aediles from 22 BC- 6 AD.


Augustus and the Legions

Augustus, like the imperator generals before him, garnered the bulk of his political strength from the Roman armies. Loyalty of the various legions in the Late Republic had always been mainly to their individual generals, as opposed to the Senate, or Rome itself. As Augustus emerged the victor in the final civil war to end the Republic, the situation for him was no different, and the settlement of the military issue was of paramount importance.

Soon after his return from Egypt, and the official ascension as Augustus, the issue was at the top of a long list of reforms. According to his own 'Res Gestae' Augustus quickly dismissed as many as 300,000 troops from active service. In this however, he seemingly didn't show preferential treatment to his own armies, but allowed any who wished to retire the right to do so, while keeping the willing men from both his and Antony's troops as part of a new standing army. The remaining legions, some 150,000 men strong, were organized into 28 total legions and spread throughout the empire. This new professional army would be paid a salary directly by the emperor, ensuring loyalty to Augustus, and after 6 AD, payments were to come from a new public treasury (the aerarium militare). Those troops which had been retired from service were given the customary grants of land, but after 14 BC, Augustus instituted a retirement pension for the legions, granting cash payments in lieu of land rewards.

Further organizing the legions as a professional army, the military became an actual career choice for Italian and provincial citizens alike. Terms of service were originally instituted at 16 years to qualify for retirement packages, but this was later extended to 20 years. In so doing, the concept of massive conscripts in times of war, thereby taking citizens from other necessary occupations, was mostly avoided. As an added benefit, this new professional career allowed the common poor new opportunities without being reliant solely on the state welfare system. Though spoils of war could still be shared among the troops, soldiers could now look forward to regular pay without commanders forcing a campaign simply to provide looting opportunities.

At the time of Augustus and through to the mid 1st century AD, it's been estimated that the legions were composed of up to 70% Italian recruits. As time went by and the placement of legions, which were always on the frontiers, was established for long periods, the legions became less reliant on men from the Italian peninsula. Under Claudius and Nero, the number of Italian recruits dropped to just fewer than 50%, and that number continued to decline over the next century. By the time of Hadrian, Italians made up only 1% of the total legion compliments. Under Augustus, however, provincial non citizens also had military opportunities in the restructured auxilia. Though the auxilia was still mostly an 'as needed' operation in the early empire, it's been estimated that auxilia soldiers represented at least an equal number of active soldiers to that of the citizen army. The status, however, was ever evolving and it wouldn't be long before they were really a permanent part of the standing army. Auxiliaries could also receive regular pay from the treasury, though at a lesser amount, had similar terms of service and had access to variable retirement benefits. The chief of these benefits could be the rewarding of citizenship, on the non-citizen provincial and his family, making them eligible for all the perks of being a 'Roman'.

To command his legions, Augustus, and each successive emperor, also turned to those closest to them. No longer was command bestowed through the Senatorial hierarchy, but the practice of choosing the best was still sadly ignored. Having close relations to or being an intimate member of the emperors' inner circle usually carried more merit than one's actual battlefield capability. Under Augustus, the bulk of this duty fell to his close friend Marcus Vipsanius Agrippa, his stepsons Tiberius and Drusus (along with his son Germanicus), and even later his grandsons Gaius and Lucius Caesar. In the early empire, unrelated but successful men like Marcus Licinius Crassus (grandson of the first triumvir) created problems for Augustus.

Many generals still viewed military service in the old Republican fashion, where success should be met with triumphs and personal rewards. In the case of Crassus, his exceptional success in the Balkans very early in Augustus' tenure highlighted the potential for disaster. Crassus' demand of a triumph as well as the spolia opima (or ultimate spoils) could've potentially placed the loyalty of the men serving him in serious doubt. During the principate, the legions were to be loyal to the emperor himself and not the Legates who served him. Augustus did possibly grant the triumph but Crassus seems to have been quickly removed from service and essentially disappears from the historical record afterward. Another of Augustus' early governors, C. Cornelius Gallus the prefect of Egypt, lauded himself with rewards. Statues erected with glorifying inscriptions resulting from victories over neighboring tribes and revolting provincials, were a source of both anger and distrust for Augustus. Gallus' behavior led ultimately to his own suicide (by 26 BC), certainly under pressure from Rome.

As the new constitutional arrangements of Augustus began to alter the fabric of Roman government, it was imperative that this Republican military ideology cease to exist. From the incident with Crassus onward, the emperor was solely responsible for the victories of men in the field. If a triumph was due, it was the emperor who received it. Even Agrippa the close confidant of Augustus, perhaps understanding this fundamental change in philosophy more than any other, refused all such personal honors and allowed Augustus to celebrate Agrippa's victories as if they were truly his own. Of course, the emperor, at least in the case of those who were strong enough to pull it off, was exempt from blame in the case of military disaster and these could be blamed entirely on the commanders. Still, the life of a legate could be one of supreme honor, respect and wealth. They simply had to understand the new rules and forego the honors of the Republican era. The emperor further solidified the legions as his own, by ensuring that each legionary swear a personal oath of loyalty directly to him. Essentially the emperor was not only the source of the soldier's pay, but he was truly the commander-in-chief and patron. In the case of Augustus, it didn't hurt that he was considered a living god.


1. Brutal Memorial

Augustus revered his great-uncle and adoptive father, Julius Caesar, even long after the legendary general’s death. He was so committed to Caesar’s memory, in fact, that he once ordered an absolutely horrific sacrifice to be held on the Ides of March, the anniversary of Caesar’s assassination (today we’d call it March 15th, but the Romans had a flair for the dramatic). 300 prisoners taken from the recent Perusine War were killed on the altar of Caesar in Rome, all to show how much the emperor respected the man who set the foundation for his rule.

HBO